Galvenie pārsūtīšanas filmu veidi

Apr 02, 2026

Atstāj ziņu

Trīs visizplatītākie proteīnu un nukleīnskābju pārneses noteikšanai izmantotie pārneses membrānu veidi ir nitrocelulozes membrānas, polivinilidēnfluorīda (PVDF) membrānas un neilona membrānas. Nitrocelulozes membrānas ir plaši izmantota matrica proteīnu blotēšanai, jo tām ir augsta proteīnu saistīšanās afinitāte un savietojamība ar dažādām noteikšanas metodēm. Nitrocelulozes membrānu proteīnu saistīšanās spēja ir 80-100 µg/cm², un proteīnu imobilizācija galvenokārt notiek hidrofobu mijiedarbības rezultātā. Nitrocelulozes membrānas ir trauslas un trauslas, ierobežojot to izmantošanu marķējuma noņemšanai un pārmarķēšanai.

 

Polivinilidēnfluorīda (PVDF) membrānām ir augsta saistīšanās afinitāte gan pret olbaltumvielām, gan nukleīnskābēm. PVDF membrānas ir ļoti hidrofobas, un pirms iegremdēšanas pārneses buferšķīdumā tās ir jāsamitrina ar metanolu vai etanolu. PVDF membrānu proteīnu saistīšanās spēja ir 170-200 µg/cm². Salīdzinot ar nitrocelulozi, PVDF membrānas ir mazāk trauslas un trauslas, tām ir labāka mehāniskā izturība un ķīmiskā stabilitāte, un tās ir piemērotas Western blotēšanas eksperimentiem, kuriem nepieciešama marķējuma noņemšana un pārmarķēšana. PVDF membrānas to hidrofobitātes dēļ ir vēlama izvēle hidrofobiem proteīniem.

 

Neilona membrānas saista olbaltumvielas un nukleīnskābes, izmantojot jonu, elektrostatisku un hidrofobu mijiedarbību. Neilona membrānu proteīnu saistīšanās spēja var sasniegt 480 µg/cm². Neilona membrānām ir augsta izturība, piedāvājot priekšrocības Western blotting eksperimentos, kuros nepieciešama marķēšanas un pārmarķēšanas procedūras. Būtisks trūkums, izmantojot neilona membrānas blotēšanai, ir iespēja ne-specifiski saistīties ar anjoniem.